Nevienam nav noslēpums, ka pavisam drīz notiks trīs partiju apvienošanās un "Jaunā laika" Jaunatnes nodaļas vairs nebūs... Deviņi gadi ir paskrējuši vēja spārniem, esam izdarījuši daudz, bet ir pienācis laiks pārmaiņām. Un šīs pozitīvās pārmaiņas ir meklējamas vienā lielā, spēcīgā jauniešu organizācijā - VIENOTĪBAS Jaunatnes nodaļā.

Turpmāk informāciju par mums, aktualitātes un kontaktus meklē http://www.vienotiba.lv/jaunatne/

Kā argumentus PAR šādiem grozījumiem jaunieši minēja kultūras un nacionālās identitātes saglabāšanu, to, ka tas ir loģisks nākamais solis pēc jau veiktajām reformām, tas veicinās atšķirīgo sociālo un informatīvo telpu saplūšanu un veicinās krievu jauniešus apgūt vēl vienu svešvalodu, šajā gadījumā – latviešu.

PRET šādu reformu tika minēti sekojoši argumenti – pasliktināsies vispārējais zināšanu līmenis skolās, jo mācoties svešvalodā ir grūtāk apgūt vielu, palielināsies Krievijas informācijas telpas ietekme un savairosies privātās mazākumtautību skolas.

Intresanti, ka abas puses pieminēja integrāciju – vieni apgalvoja, ka tas integrāciju veicinās, otri – ka kavēs. Vairāk diskutējot par šo jautājumu tā arī neizdevās nonākt pie viena slēdziena – kas tad īsti notiks.

Diskusijas otrajā daļā K.Šadurskis dalījās savās personīgajās pārdomās par iespējamiem riskiem un priekšrocībām šādas normas ieviešanai. Viņaprāt, milzīgs risks šeit ir skolotāju latviešu valodas zināšanas. Lai pilnvērtīgi pasniegtu priekšmetu, skolotājam jārunā valodā visaugstākajā līmenī, bet daudziem pašreizējiem skolotājiem, kuri strādā skolās, latviešu valoda ir svešvaloda. Risks ir gan neiemācīt savu konkrēto priekšmetu, gan nedot skolēniem nepieciešamo māku izteikties latviešu valodā. Rezultātā nepilnveidosies skolēnu vārdu krājums. Vai aizliegt šādiem skolotājiem strādāt? Noteikti, nē. Vēl K.Šadurskis uzsvēra, ka šādas milzīgas pārmaiņas ir neizmērojami grūtāk ieviest krīzes periodā, turklāt mazākumtautību izglītība Latvijā tāpat pamazām izmirst – eksāmeni tomēr ir jākārto valsts valodā. Pašreizējā bilinguālā mācīšanas metode un eksāmeni valsts valodā tomēr nodrošina to, ka nākotnes pedagogi būs izgājuši caur izglītības sistēmu latviešu valodā un mācības valsts valodā notiks jebkurā gadījumā, tikai pakāpeniski.

Diskusijas beigās katrs jaunietis, izsverot pārrunātos argumentus, varēja pieņemt personīgo lēmumu, kāda tad ir viņa attieksme pret šo jautājumu.

Iesākumā L.Čigāne uzsvēra tās galvenās atziņas, kas radās pēc sarunas ar jauniešiem. Jauni cilvēki jūtoties nedroši par savu nākotni - dzīvot Latvijā ir viņu sapnis, bet viņi nav pārliecināti, vai to varēs atļauties. Tāpat vairums vēlas mācīties Latvijas augstskolās, bet atzīst, ka izglītība būs nekvalitatīva un nespēs konkurēt darba tirgū. Nedrošību rada arī krievu valodas nezināšana, kas krievu jauniešiem, kuri mācās bilinguāli un zin abas valodas, dod priekšrocības darba tirgū. "Lieta, kur jauniešiem noteikti ir jāiesaistās ar savu viedokli, ir augstskolu likums. Jaunieši stāsta, ka izglītība ir nekvalitatīva, bet nav noformulēts konkrēts pieprasījums pēc augstākās izglītības reformas. Nākotnē pašreizējiem jauniešiem uz saviem pleciem būs jātur milzīgs skaits pensionāru, bet kā to izdarīt, ja jaunieši paši nepieprasa kvalitatīvu izglītību, kas nodrošinās labi apmaksātu darbu?" ir pārliecināta L.Čigāne.

Kā VJP jaunieši, tā L.Čigāne bija vienisprātis, ka skolās ir vairāk jāstāsta par politiku, demokrātiju, jāmāca jauniešiem izteikt savs viedoklis un kritika. Jauniešiem nav iemācīts, ka var izteikt konstruktīvu kritiku pieaugušajiem, un par to viņus neviens nesodīs. Diskusija noslēdzas ar vienošanos kopīgi strādāt pie risinājuma uzskaitītajām problēmām.

Iesākumā K.Kariņš uzsvēra ideoloģijas un politisko principu nozīmi atzīstot, ka, ilgi atrodoties politikā, cilvēki zaudē skatu uz to, kas tiešām ir svarīgs. Tāpēc īpaši liela nozīme partijas ideoloģijas veidošanā un uzturēšanā ir jauniešiem.

Runājot par darbu Eiropas Parlamentā, Kariņš stāstīja, ka strādā, lai EP ziņas netiktu uztvertas kā ārvalstu ziņas, bet kā vietējās - galu galā tās mūs ietekmē tāpat kā visus Eiropas iedzīvotājus. Vēl Kariņš pauda nožēlu, ka pašlaik no Latvijas Briselē ir tikai viens korespondents, kas tur uzturas pastāvīgi, savukārt vietējos medijos EP deputātiem burtiski jācenšas ielausties. Kariņš uzsver:"Mediju izpratnē ir plaisa par to, kas cilvēkus interesē un kas nē." Atbildot uz tradicionālo jautājumu - ko mazās Latvijas pārstāvis var ietekmēt lielajā Parlamentā - K.Kariņš stāsta:"Var ietekmēt. Mans mērķis ir pakāpeniski gadu laikā audzēt ietemi. Visi, kas tur ilgi sēž, nav ietekmīgi, bet visi, kas ir ietekmīgi, tur ir ilgi sēdējuši."

Jautāts salīdzināt EP un Saeimas darbu, Kariņš uzsvēra:"No likumdošanas virzības viedokļa Saeimā ir ļoti labi atstrādāta sistēma, kur visiem viss ir skaidrs, un ir skaidra atbildība. Ja saturs ir aplams, tā ir politiķu, nevis sistēmas vaina. EP darbs virzās divreiz lēnāk, jo tur vienmēr tiek meklēti kompromisi, un šeit nekad politiķi nebalso cita vietā."

Runājot par Eiropas Savienības nākotni, deputāts ir pārliecināts, ka savienība var pastāvēt tikai tad, ja virzīsies uz federālas valsts modeli, bet tas iedzīvotājus biedē. Vēsturē nekad nav bijusi monetāra apvienība bez politiskas, un pastāv nopietnas šaubas, vai ilgtermiņā šāda sistēma strādās. Saruna noslēdzās ar retorisku jautājumu:"Pieredze rāda, ka lielas pārmaiņas valstī iespējams veikt tikai krīzes apstākļos - kam ir jānotiek, lai iedzīvotāji atbalstītu šādu modeli?"

Sveikšanu S.Āboltiņa atklāja ar citātu no kādas konkursa dalībnieces esejas: “Katrs cilvēks ir kā krāsains stikla gabaliņš, kas ir unikāls, bet, tikai kopā sadarbojoties un virzoties uz kopējo mērķi, mēs varam radīt harmonisku un neatkārtojamu vitrāžu.”

Konkurss norisinājās trīs vecuma grupās – 1.- 4.klašu skolnieki tika aicināti par konkursa tēmu iesūtīt zīmējumus, savukārt 5.-9. un 10.-12.klašu skolēni – -esejas. Zīmējumos un esejās bērniem un jauniešiem bija jāattēlo, kādā profesijā Latvijā viņi vēlas strādāt nākotnē. Kopumā konkursā piedalījās 192 jaunieši no visas Latvijas – 139 ar zīmējumiem un 53 ar esejām.

Eseju un zīmējumu konkursa mērķis bija veicināt dzimtenes mīlestību un jauniešu aktīvu iesaistīšanos Latvijai un visai tautai svarīgu jautājumu risināšanā laikā, kad daudzi jaunieši apsver iespēju doties prom no dzimtās zemes.

Paldies visiem dalībniekiem un skolām, kuras atsaucās aicinājumam mudināt bērnus piedalīties konkursā, kā arī paldies Komunikāciju komisijai un īpaši Andrim Bačkuram par konkursa organizēšanu.

VIENOTĪBAS Talkas plānotā darba kārtība:

10.00 tikšanās pie Kvadrāta gravas, sakopsim Daugavas promenādi Centra virzienā līdz Maskavas 264.Talciniekiem līdzi jāņem grābeklis, cimdu pāris, gumijas zābaki un strādātprieks. Maisi talciniekiem tiks iedoti.

10.10 Sākam darbu!

11.30 atbildīgie dala ūdeni, tēju un pīrādziņus.

12.00 putnu būrīšu izvietošana kokos

12.30 soliņu uzstādīšana

13.00 zupas ēšana teltī pie gulbju barošanas vietas

TIEKAMIES!

Eseju un zīmējumu konkurss tiek rīkots, lai veicinātu dzimtenes mīlestību un jauniešu aktīvu iesaistīšanos Latvijai un visai tautai svarīgu jautājumu risināšanā laikā, kad daudzi jaunieši apsver iespēju doties prom no dzimtās zemes.

Katrs dalībnieks pats var izvēlēties zīmēšanas tehniku. Iesūtāmo darbu formāts gan eseju, gan zīmējumu konkursam ir standarta A4 lapa. Lapas otrajā pusē jāuzraksta dalībnieka vārds, uzvārds, vecums, tālruņa numurs un e-pasts.

Uzvarētājus noteiks politisko partiju apvienības VIENOTĪBA jauniešu izveidota žūrija, kura izvēlēsies, viņuprāt, labākos zīmējumus un esejas noteiktā vecuma grupā.

Vērtēšana notiks šādās vecuma grupās:

zīmējumu konkursā aicināti piedalīties bērni no 1.līdz 4. klasei, savukārt eseju izvērtēšana noritēs divās grupās - 5.-9. klase un 9.-12. klase.

Esejas un zīmējumus var iesniegt:

Sūtot uz e-pastu jljn@jaunaislaiks.lv (ar norādi - eseju un zīmēšanas konkursam);

Personīgi Z. A. Meierovica bulvārī 12-3, Rīga,

Sūtot pa pastu - "Eseju un zīmējumu konkursam" Z. A. Meirovica bulvārī 12-3, Rīga, LV-1050

Sīkāku informāciju iespējams saņemt pa e-pastu jljn@jaunaislaiks.lv

Lekcijas laikā I.Ijabs uzsvēra virkni lietu, kas mūsdienu Latvijai ir kopīgas ar tā laika Latviju - Satversme, vēlēšanu likums, partiju sistēma, augstais korupcijas līmenis un daudz ietekmīgu cilvēku politikā, caur kuriem var iegūt dažādus labumus. Tāpat arī tajos laikos liela loma bija vēsturiskā taisnīguma jautājumiem, tikai toreiz krustuguņu centrā bija vācieši. Kopīga problēma ir arī lielais politisko partiju skaits un biežās valdību maiņas.

Runājot par korupciju Ijabs uzsvēra, ka tajos laikos pašlaik asi kritizētā korupcija bija pašsaprotama lieta un neviens nekaunējās no tā, ka savu amatu izmanto personiskā labuma gūšanai, turklāt tad par to mazāk cilvēku zināja, jo nebija tādu masu mediju kā šodien.

Vēlēšanu likums ir praktiski tāds pats, kā pirmajā brīvvalsts laikā, tikai ar divām atšķirībām - tad nebija 5% barjeras, tāpēc normāli bija, ja Saeimā iekļuva pat divdesmit partijas. Otra atšķirība - bija iespēja ārēji grozīt sarakstus, ierakstot sarakstā klāt cilvēku no citas partijas, bet tas, protams, apgrūtināja rezultātu apkopošanu.

Runājot par atšķirībām, jāpiemin politisko partiju raksturs. Pirmajā brīvvalsts laikā partijas bija sabiedriskās dzīves centrs, nevis domugrupa, kas noformējusies, lai uzvarētu vēlēšanās. Partijas bija lielas 18000 - 23000 biedru. Tik liels biedru skaits bija vitāli nepieciešams, jo tikai tā varēja nodrošināt multiplicējošo efektu vēlēšanās. Pašlaik mums ir televīzija un citi masu informācijas līdzekļi, kas nodrošina multiplicējošo efektu, tāpēc partijas vairs nestrādā uz milzīgu biedru skaitu.

Politika pirmajā brīvvalsts laikā grozījās ap ekonomiku un etniskajām attiecībām. Valsts bija mazāka tādā ziņā, ka tai nebija jāveic tik daudz funkciju un tai nepiederāja tik daudz aģentūru, līdz ar to bija arī mazākas korupcijas iespējas. Ienākuma nodokli maksāja ļoti maza daļa iedzīvotāju, nodokļu svars bija uz patēriņu un PVN. Nemitīgi strīdi notika par dažāda veida subsīdijām. Ārpolitikā bija domstarpību par valsts ārējo orientāciju un virzību.

Atšķirības bija valsts otrās augstākās amatpersonas - Saeimas priekšsēdētāja - darbā. Saeimas priekšsēdētājs vienmēr nāca no opozīcijas, kā arī balsojumos piedalījās tikai tad, ja rezultāts bija neizšķirts. Saeimas deputāti varēja strādāt plašā profesiju spektrā ārpus deputāta pienākumiem, taču bieži tas bija pamats interešu konfliktam.

Lekcijas beigās izvērtās diskusija par K.Ulmaņa personu un nozīmi Latvijas politikas virzībā.

Svinīgajā sēdē jaunie deputāti atskatījās uz projekta“Jauniešu Rīgas dome” gada laikā paveiktajiem darbiem un sniedza ierosinājumi turpmākās darbības uzlabošanā.

Atskaiti par pagājušo gadu sniedza JRD priekšsēdētājs Mitrofans Slobodjans (SC) un priekšsēdētāja vietniece Viktorija Graudiņa (Vienotība) Komiteju vadītāji ziņoja par gada laikā izskatītajiem un pieņemtajiem likumprojektiem un sadarbību ar Rīgas Domi. Tā pat arī ar atskatu uz paveikto darbu un apsveikumiem bija ieradies Ivars Bandonis ("Vienotība") – viens no JRD dibinātājiem.

"Rīgas Jauniešu dome" tika izveidota kā politisko partiju jauniešu organizācija un savstarpējā dialoga projekts starp politisko partiju jauniešu organizācijām: “Saskaņa” (PatriotiLV), JL Jaunatnes organizācijas, PS, SCP, VL, TB/LNNK, LSDSP ar mērķi kopīgi apzināt un piedāvāt risinājumus Rīgas pilsētas attīstībai un iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai Rīgas Domes kompetencē esošās jomās.

Izvirzītie projekta uzdevumi, pirmkārt, aktualizēt jautājumus un problēmas, kas nav Rīgas Domes dienas kārtībā un piedāvāt tām risinājumus, otrkārt, motivēt jauniešus iesaistīties un būt aktīviem pilsoniskās sabiedrības locekļiem, treškārt, sniegt jauniešiem iespēju gūt praktiska rakstura pieredzi, kas ļautu tiem nākotnē prasmīgi īstenot savas politiskās ambīcijas, ceturtkārt, rosināt diskusiju veidošanos starp dažādu politisko partiju jauniešu organizācijām, kā arī veicināt ciešāku savstarpējo kontaktu veidošanu starp dažādu politisko partiju jaunatnes organizācijām kopīgu vērtību apzināšanai un uz savstarpēju izpratni balstītai darbībai.

Svinīgās sēdes laikā tika izskatīti arī trīs darba kārtības jautājumi – par bērnu dārzu rindu samazināšanu (izglītības un kultūras komiteja; kā eksperts ieradīsies Anna Auziņa – Rīgas Domes labklājības departamenta, veselības pārvaldes, sabiedrības veselības veicināšanas un profilakses nodaļas galvenā speciāliste); par vienotu jumta krāsas noteikšanu Rīgas pilsētā (attīstības komiteja); par smēķēšanas pieejamības ierobežošanu vispārējās izglītības iestādēs (sociālā komiteja).

Vēlētāju dalība vēlēšanās ir sarukusi no 80% 2005.gadā līdz 61% 10.Saeimas vēlēšanās. Tālu nav brīdis, kad uz vēlēšanām dosies mazākums balsstiesīgo iedzīvotāju, un šis apstāklis ir drauds demokrātijai, kas jau pēc definīcijas nosaka, ka lēmumu pieņem sabiedrības vairākums un vairākuma interesēs - demokrātijai ir jābūt vairākuma varai. Tāpēc ir svarīgi saprast apstākļus, kas liek cilvēkam piedalīties vai nepiedalīties vēlēšanās un balsot par kādu konkrētu politisko spēku.

Politikas zinātnē ir vairākas teorijas, kas skaidro vēlētāju uzvedību. Pirmkārt, tas ir racionālais vēlētājs, kas uz vēlēšanām iet tāpat kā uz veikalu - par viszemāko cenu cenšas iegūt visaugstāko kvalitāti. Šis vēlētājs izvērtē labumu, ko konkrēts politiskais spēks spēj sniegt tieši viņam, viņš pēta programmas un pārzin partiju piedāvājumu. Tomēr šeit rodas jautājums - ja cilvēks spriež racionāli un saprot, ka iespēja, ka viņa balss vēlēšanās būs izšķirošā, ir niecīga - kāpēc viņš tērē laiku un citus resursus, lai tomēr piedalītos vēlēšanās? Atbilde ir vienkārša - cilvēks no piedalīšanās vēlēšanās gūst specifisku psiholoģisku gandarījumu. Turklāt, spriežot racionāli - ja sabiedrībā dominē uzskats, ka uz vēlēšanām iet nevajag, viena indivīda balss kļūst vērtīgāka un iespēja nodot izšķirošo balsi palielinās. Tāpēc vislielāko balss svaru Latvijas pilsonis iegūst, balsojot Latgalē, kur ir viszemākā aktivitāte. Racionālā vēlētāja prātā arī virmo jautājums - vai es vairāk nožēlošu to, ka piedalos vēlēšanās, bet mana balss nav izšķirošā, vai to, ka nepiedalos, bet mana balss būtu izrādījusies izšķirošā? Racionālais vēlētājs biežāk balso par, viņaprāt, mazāko ļaunumu.

Pretstats ir ekspresīvais vēlētājs, kas balso par savējajiem, bieži balsi atdodot mazām partijām, lai arī ir skaidrs, ka šīs partijas nepārvarēs 5% barjeru. Šie cilvēki netic, ka viņu balss ir izšķiroša, tāpēc arī nav svarīgi, par ko balsot. Ja viņi zinātu, ka viņu balss ko nozīmē, viņi, visticamāk, balsotu savādāk. Šie cilvēki izmanto vēlēšanas, lai kādam ieriebtu, un tas var sasummēties tik tālu, ka parlamentā iekļūst kāds radikāls spēks - šādā veidā 20.gs. Vācijā tika ievēlēts Hitlers. Ekspresīvais vēlētājs arī bieži balso pēc tradīcijām, piemēram, jau trīsdesmit gadus par vienu un to pašu spēku, apzināti izniekojot balsi, jo zin, ka šis spēks nepārvarēs 5% barjeru.

Īpaša vēlētāju grupa ir ētiskais vēlētājs, kas domā par sabiedrības labumu, ekoloģiju, ekonomisko izaugsmi. Šis vēlētājs bieži balso par lietām, kuras pašam nes zaudējumus, bet sabiedrībai labumu, piemēram, par progresīvo nodokli.

Vēl atlikusi viena lekcija, kuras tēma: "Labi aizmirsts vecais: Latvija no pirmās uz otro neatkarību"

Komandas bija sabraukušas gan no Saldus, gan Druvas, gan Aizputes. Pirmo vietu izcīnīja Aizputes komanda "F.F.K.Livonija", labākā vārtsarga tituls tika Dāvim Feikneram no VIENOTĪBAS komandas, savukārt labākā spēlētāja godalga - Artūram Birzmalim no "Druvas Junioriem".

Skatītāju un organizatoru simpātijas izpelnījās komanda "Jānis un Co" - tās jaunākajam spēlētājam Renāram bija tikai deviņi gadi, bet viņš nemaz nebaidījās stāties pretī lielajiem vīriem no "Livojinas". Renāra kontā arī vieni vārti, viena rezultatīva piespēle un VIENOTĪBAS un tiesnešu simpātiju balva.

Turnīrs norisinājās sportiskā gaisotnē un par to lielu paldies Saldus jaunieši saka Edgaram Bērziņam, Zigurdam Zepam, Imantam Lastovskim, kā arī partiju "Jaunais laiks" un "Pilsoniskā savienība" Saldus nodaļām.

Obligātie priekšnoteikumi, lai valsts paliktu demokrātiska, ir sekojoši - efektīva civilā kontrole pār militāro aparātu, politiskā kultūra, kas veicina miermīlīgu konfliktu risināšanu un kompromisu meklēšanu, plurālistiski sadalīta vara un demokrātiju veicinoša starptautiskā situācija

Tāpat ir arī divi veicinošie priekšnosacījumi - tirgus ekonomika un kultūras daudzveidība un viendabīgums. Pārejot uz tirgus ekonomiku, izveidojas sabiedrības slānis, kas ir daudz bagātāks bar citiem - sabiedrība noslāņojas, bet, lai demokrātija būtu stabila, valstij jāstrādā, lai šo slāņu atšķirību mazinātu. Tāpat demokrātijas īstenošanai ir nepieciešama viena valoda, kurā norit politiskā dzīve. Nav svarīgi, kādā valodā iedzīvotāji runā mājās vai uz ielas, bet valstī jābūt vienai valodai, kura jāsaprot visiem tās iedzīvotājiem, lai varētu saprast varas pieņemtos lēmumus.

Šoreiz lekcija izvērtās vairāk kā diskusija un jaunieši uzdeva daudz jautājumus un dalījās ar savu redzējumu par demokrātiju, valodu un ekonomiku. Kopumā VIENOTĪBAS janiešiem būs piecas lekcijas, kuras lasīs politologs Ivars Ijabs.

Laikā, kad visas „Vienotībā” ietilpstošās partijas radījušas iniciatīvu vienas partijas izveidē, nozīmīga ir arī jauniešu loma šajā procesā. Tā kā projekts „Jauniešu Rīgas dome” ir veidots pēc īstās Rīgas domes principa un Rīgas domes Vienotības frakcija jau ir izveidota, tad arī jauniešiem šis bija likumsakarīgs solis - uz vienotu frakcijas izveidi.

Jau iepriekš jautājums par apvienošanos tika apspriests katrā no frakcijām, tādēļ domstarpības jauniešu vidū neradās un vienbalsīgi visi atbalstīja lēmumu apvienoties. Tika izrunāti arī tehniskie jautājumi par kvalitatīvu un pārdomātu jautājumu iesniegšanu JRD, par projekta turpmākās darbības uzlabošanu un par iespēju arī JRD līmenī likvidēt domes prezidiju.

Uz vadītāja amatu tika izvirzīti divi kandidāti Lelde Stībele un Andris Bačkurs. Vadītājs tika ievēlēts slēgtajā balsojumā, kur ar nelielu pārsvaru par JRD Vienotības frakcijas vadītāju kļuva Andris Bačkurs. „Liels paldies visiem JL, SCP un PS jauniešiem, kas ieradās, un jācer, ka visi izjūtat gandarījuma sajūtu par apvienošanos, jo ir daudz darba, lai izveidotu stipru un draudzīgu frakciju”, pauda nu jau jaunievēlētais frakcijas vadītājs.

Jauniešu Rīgas Dome ir konsultatīva institūcija, Rīgas pašvaldības ietvaros, tā tiks dibināta, lai risinātu jaunatnes problēmas, sagatavot rekomendācijas Rīgas domei jaunatnes problēmu risināšanai. Projekta mērķis ir veicināt jauniešu iesaistīšanos politikas veidošanā, piedāvājot vidi, kuras ietvaros diskutēt par jauniešiem un sabiedrībai aktuāliem jautājumiem

Vairāk par projektu: www.jrd.lv

Lai novērstu asinsizliešanu Lībijā un veicinātu Kadaffi režīma sagrāvi, PPA VIENOTĪBA Jauniešu Padome (VJP) aicina Latvijas atbildīgās amatpersonas atbalstīt lidojuma aizlieguma zonas izveidi Lībijas gaisa telpā (vai vismaz tās daļā) NATO ietvaros. Kadaffi režīmam tas būtu nopietns trieciens, jo viņa militārais pārspēks balstās tieši uz gaisa spēkiem. Paātrinot Kadaffi režīma sagrāvi un liedzot viņam gaisa spēku izmantošanu tiktu glābts arī liels skaits cilvēku dzīvību.Tāpat VJP aicina sekot Francijas piemēram un atzīt Lībijas opozīciju – Nacionālo pārejas padomi (National Transitional Council) kā vienīgo leģitīmo Lībijas valsts pārstāvi.

2011. gada sākums ir iezīmējies ar būtiskām uz demokratizāciju vērstām pārmaiņām virknē arābu valstu. Visspilgtāk šie procesi ir vērojami Tunisijā, Ēģiptē un Lībijā. Šo trīs valstu vidū visvairāk ir izcēlusies Lībija, kuras ekscentriskais līderis ir nolēmis palikt amatā „par katru cenu”. Šī mērķa sasniegšanai viņš ir pavēlējis viņam lojālajiem algotņiem (ārzemniekiem) un tām Lībijas armijas daļām, kas viņam vēl ir lojālas, apspiest nemierus jebkādiem līdzekļiem, tostarp ar smago bruņutehniku, artilēriju un arī aviāciju. Šo darbību dēļ ir nogalināti jau vairāki tūkstoši cilvēki un valstī, faktiski, norisinās karadarbība.

Politisko partiju apvienību VIENOTĪBA veidojošo partiju - „Jaunais laiks”, „Pilsoniskā savienība” un „Sabiedrība citai politikai” - jauniešu organizāciju veidotā VIENOTĪBAS Jauniešu padome tika dibināta 2010.gada 11.novembrī, un tā pārstāv vairāk nekā septiņus simtus jauniešu no visas Latvijas. Jaunieši, darbojoties četrpadsmit reģionālajās nodaļās, iesaistās lēmumu pieņemšanas procesā gan pašvaldību, gan valsts līmenī. Padomes mērķis ir mainīt sabiedrības, īpaši jaunu cilvēku negatīvo attieksmi pret politiku, parādot, ka, darbojoties visiem jauniešiem kopā, ir iespējams panākt labvēlīgas izmaiņas valstī.

Sākumā lektors uzsvēra vienu no demokrātiskas iekārtas mīnusiem – tā paredz, ka vienkāršais pilsonis izprot politikas procesus un spēj izdarīt kompetentu izvēli vēlēšanās, lai gan bieži vien tas neatbilst patiesībai. Latvijas sabiedrību raksturo pakļautības politiskās kultūras iezīmes – mums interesē tikai tā politikas daļa, kas atstāj iespaidu uz mums, bet uz lēmumu ietekmēšanu un līdzdarbošanos mēs esam ļoti kūtri. Un šeit rodas paradokss – mēs vienlaikus neuzticamies mūsu politiķiem, bet tajā pašā laikā sagaidām no viņiem ļoti daudz visās dzīves sfērās – labklājībā, veselības aprūpē, transportā un citur.

Kā vēl vienu raksturīgu Latvijas sabiedrības iezīmi I.Ījabs uzsvēra uzskatu, ka mēs politikā vēlamies redzēt nozaru ekspertus, cilvēkus ar zinātniskajiem grādiem. Tādā veidā ir radies uzskats, ka pietiek būt gudram cilvēkam, lai būtu labs politiķis, bet šeit ir vairāki loģiski pretargumenti.

Pirmkārt, lai pārstāvētu citu cilvēku intereses, nepietiek ar ekspertu zināšanām, jo politiski lēmumi ir vairāk par vērtībām, kā par zināšanām. Tāpēc arī politiķi bieži vien tiek ievēlēti nevis zināšanu pēc, bet tāpēc, ka viņi pārstāv konkrētas vērtības. Otrkārt, politiski lēmumi ir saistīti ar risku, ko politiķi uzņemas sabiedrības vietā. Riska uzņemšanās nav ekspertīzes, bet veselā saprāta jautājums.

Saprotams, ka izglītībai tomēr ir pietiekoši liela nozīme gan sabiedrībā, gan politikā, gan demokrātiskā valsts iekārtā. Izglītoti cilvēki ir krietni vien demokrātiskāk noskaņoti, jo izglītība nāk kopā ar zināmu pašapziņas līmeni, un izglītoti cilvēki mazāk lietas uztver par pašsaprotamām un neļauj sev kāpt uz galvas. Kā arī izglītotiem cilvēkiem ir vairāk brīvā laika iesaistīties sabiedriskajā dzīvē.

Vēl atlikušas trīs Ijaba kunga lekcijas, kurās aicināti piedalīties visu trīs VIENOTĪBAS partiju jauniešu organizāciju biedri.